Vai preču nāvi tiešām plāno ražotājs?

Pārliecība, ka "agrāk taču taisīja uz mūžu", ir plaši izplatīta, bet vai tā ir taisnība? Vai ražotāji tiešām iebūvē preču "derīguma termiņu", vai arī to lielā mērā veidojam paši savā galvā?

Patērētāju tiesību aizsardzības centrs (PTAC) septembrī un oktobrī aicināja kampaņā "Izpēti. Lieto. Remontē. Pērc ilgmūžību, nevis atkritumus!" rūpīgi izvērtēt, kādi ir mūsu pirkšanas paradumi. Kampaņas ietvaros tapusi arī raidieraksta "Zinātne vai muļķības" epizode par preču ilgmūžību, remontēšanu un garantiju līkločiem. Eksperti tēmu par lietu novecošanu sasaista ar angļu valodas terminiem planned obsolescence un psychological obsolescence. Lai izprastu to nozīmi un rastu skaidrojumu, kāda ir ražotāju atbildība un cik liela saistība priekšmetu nāvei ir ar mūsu pārliecību, veicām literatūras apskatu.

Kas ir obsolescence?

Vārds "obsolescence" cēlies no latīņu obsoletus, kas nozīmē "novecojis". [1] Pētnieki to apraksta kā stāvokli, kad priekšmets zaudē aktualitāti, lietderību vai pievilcību, pat ja tas joprojām ir funkcionāls. Vēsturiski apzināta kāda produkta kvalitātes pasliktināšana tika uzskatīta par noziegumu. Viduslaikos par maizes kvalitātes ietekmēšanu varēja sodīt pat ar nāvi. Tas tika attiecināts arī uz citu ražoto preču kvalitāti. Situācija sāka mainīties ap 1850. gadu - industriālās revolūcijas sākumu. [1] Vācu pētniece Marina Proske uzsver: lietu novecošana nav neitrāla dzīves cikla daļa, tā ir process, kurā kaut kas ar laiku tiek uzskatīts par nelietderīgu vai vecmodīgu. [2]

Literatūrā ir aprakstīti desmitiem priekšmetu novecošanas veidu, katrs autors tos dēvē mazliet citādi.

Venss Pakards grāmatā “The Waste Makers” iezīmēja divus galvenos veidus:

• funkcionālā novecošana – prece tiek konstruēta ar tehniskiem ierobežojumiem, lai tā pārstātu darboties;

• psiholoģiskā novecošana – nepārtraukta produkta īpašību mainīšana, lai patērētājiem liktu noticēt, ka preces ir novecojušas, lai gan tās joprojām ir funkcionālas. [3]

Piemēram, Tims Kūpers, ilgtspējīga dizaina profesors, iedala 

• absolūto novecošanu (materiālu nolietojums, rezerves daļu trūkums, nav iespējas remontēt);

• relatīvo novecošanu (mainās mūsu prasības un vēlmes). [2]

Tomēr visbiežak aprakstīti divi novecošanas veidi - plānotā un psiholoģiskā novecošana.

Plānotā novecošana (planned obsolescence) ir ražotāja stratēģija, kuras mērķis ir apzināti saīsināt preces mūžu vai panākt, ka tā tiek aizstāta ātrāk. Priekšmetu īpašības tiek ietekmētas caur materiālu atlasi un ražošanas procesu kvalitāti, liela nozīme ir produkta dizainam. Pētījumi lēš, ka aptuveni 70% no priekšmeta izturības un ilgtspējības nosaka jau dizaina posmā, tāpēc tieši tur arī "nolemj", cik ilgi lieta dzīvos. [2]

Pirmais lielais notikums, kurā šis process bija tieši novērojams ir tā saucamais kvēlspuldžu kartelis 20. gadsimta 20. gados. Lieli ražošanas uzņēmumi no dažādām valstīm tikšanās laikā vienojās ierobežot spuldžu darbības laiku līdz 1000 stundām, tādējādi, liekot patērētājiem regulāri iegādāties jaunas spuldzītes. [4]

1932. gadā amerikānis Bernārs Londons savā brošūrā “Ending the Depression through Planned Obsolescence” ierosināja Lielo depresiju ASV pārvarēt, aicinot cilvēkus biežāk nomainīt mašīnas, radioaparātus un apģērbu, tādējādi veicinot ražošanu un ekonomiku. [3]

Kopš 1950. gadiem, kad šis angļu valodas termins nostiprinājās sabiedrībā un literatūrā, tas ir plaši apriests un vēl vairāk pētīts.

1. attēls. Priekšmetu novecošanas pētniecības popularitātes attīstība kopš 1983. gada (aizgūts no [2]).

Raidierakstā “Zinātne vai Muļķības” PTAC pārstāve Laura Reble saistībā ar ražotāju ietekmi uz lietu apzinātu novecošanu min, ka "vismaz no mana un manas iestādes skatpunkta mums nav nekādu konkrētu pierādījumu, līdz ar to mēs neko tādu nevaram pateikt." PTAC savas darbības ietvaros veic iegādātu produktu kvalitātes testēšanu, lai aizsargātu patērētāju tiesības saņemt kvalitatīvas preces, kuras kalpo ilgi.

Psychological obsolescence jeb psiholoģiskajai novecošanai nav vajadzīgs ne mazākais defekts, pietiek ar reklāmu, kas liek vēlēties kaut ko jaunāku, labāku un mazliet ātrāk, nekā nepieciešams. [3] Iespaidīgs piemērs ir ātrā mode: agrāk apģērbu nozarē izdalīja 4 sezonas, kas cieši bija saistītas ar gadalaikiem, taču mūsdienās apģērba sezona var būt arī nedēļu vai mēnesi ilga, ātrās modes uzņēmumi veido līdz pat 52 mikro-sezonām gadā, tādēļ šeit liela nozīme ir mārketingam un sabiedrības vērtībām. [7]

Agrāk vairāk tika izvērtēts, kad un kādu lietu pirkt, iespējams tas ir viens no iemesliem, kādēļ šķiet, ka lietas bijušas izturīgākas. Eksperti raidierakstā “Zinātne vai muļķības” atgādina, ka agrāk preces pirkām uz mūžu, un rūpīgāk par tām rūpējāmies, jo tas bija liels ieguldījums un bieži vien vēlamais priekšmets nemaz nebija pieejams. Tā kā mūsdienās piedāvājums ir daudz plašāks un arī cenas ir krietni atšķirīgas, varam atļauties mazāk domāt par to, cik ilgi iegādātais priekšmets kalpos un cilvēki ir pieradināti, ka, ja saplīsīs vai nebūs kvalitatīvi, viegli varēs iegādāties jaunu.

Ko tagad darīt?

Ražotāju atbildību lietu novecošanas kontekstā arvien vairāk regulē dažādas institūcijas, piemēram, Eiropas Savienībā ir izstrādātas ekodizaina prasības [6], kā arī ir pieņemta direktīva par kopīgiem noteikumiem preču remontēšanas veicināšanai. [5] Tas nozīmē, ka mūsu galvenais pienākums ir novērtēt, cik ļoti piedalāmies priekšmetu psiholoģiskajā novecošanā. Dzīvot zaļi nenozīmē atteikties no visa jaunā. Tas nozīmē apstāties brīdi pirms jauna pirkuma un apdomāt: kādu funkciju šī lieta pildīs un cik ilgi tā kalpos, kāda ir šī priekšmeta vērtība mūsu ikdienā. Svarīgi ir neveikt emocionālus un sasteigtus pirkumus, bet gan pieņemt informētus lēmumus, veicot izpēti par materiāliem, ražošanas kvalitāti un citām nozīmīgām priekšmeta īpašībām. Atceries, tev ir tiesības izvēlēties sev labāko variantu!

Atsauces:

[1] Rooser, C. Planned Obsolescence and How We Design Things To Break. 2019. https://www.christopherroosen.com/blog/2019/5/1/planned-obsolescence

[2] Sierra-Fontalvo, L., Gonzalez-Quiroga A., Mesa J. A deep dive into addressing obsolescence in product design: A review. 2023. https://pmc.ncbi.nlm.nih.gov/articles/PMC10665736/

[3] Hamblet, Wendy C. Planned obsolescence. 2013. https://www.ebsco.com/research-starters/science/planned-obsolescence/

[4] Hadhazy, A. Here’s the truth about the ‘planned obsolescence’ of tech. 2016. https://www.bbc.com/future/article/20160612-heres-the-truth-about-the-planned-obsolescence-of-tech

[5] PTAC. Remontēšanas pienākums (Direktīva ES 2024/1799). 2026. https://www.ptac.gov.lv/lv/remontesanas-pienakums-direktiva-es-20241799

[6] PTAC. Ekodizaina prasības. 2020. https://www.ptac.gov.lv/lv/ekodizaina-prasibas

[7] Ross, E. Fast fashion getting faster: a look at the unethical labor practices sustaining a growing industry. 2021. https://studentbriefs.law.gwu.edu/ilpb/2021/10/28/fast-fashion-getting-faster-a-look-at-the-unethical-labor-practices-sustaining-a-growing-industry/