Neredzamās pārtikas piedevas jeb ko mūsu pārtikas iepakojums mums nestāsta

Katru reizi, kad nopērkat līdzņemamu sviestmaizi vai dzērienu, jūs, visticamāk, neaizdomājaties par iepakojuma kaitīgumu, jo esat pārliecināti, ka tas ir tīrs, pārtiku pasargājošs un drošs. Vairāk nekā pusgadsimtu lielveikali un iepakojuma ražotāji ir pārliecinājuši patērētājus, ka pārtikas ietīšana sintētiskos polimēros garantē augstākos drošības standartus. Tomēr toksikoloģiskie pētījumi atklāj pilnīgi pretēju ainu: plastmasas pārtikas iepakojums nav inerts. Tas ir sarežģīts aktīvu ķīmisko vielu sajaukums, kas nepārtraukti izdala sintētiskās vielas, kas iesūcas pārtikā [1]. Saskaroties ar siltu ēdienu, kas atrodas plastmasas traukā, ar eļļainu mērci, kas pieskaras stikla burkas vāciņam, vai pārtiku, kas ietīta pārtikas plēvē, mūsu maltītē nokļūst simtiem ķīmisko savienojumu (1. attēls) [2].

1. attēls. Plastmasas klasifikācija pēc numuriem un sadalījuma pārtikai drošos un nepārstrādājamos iepakojumos (aizgūts no Dreamstime.com, attēla autors Sofiia Kravchenko).

Pārtikas iepakojuma ķīmiskais sastāvs ir neticami sarežģīts. Plastmasa ietver sevī ne tikai pašus plastmasas monomērus, bet arī dažādas funkcionālās piedevas (plastifikatorus, antioksidantus, krāsvielas, UV stabilizatorus u.c.), kā arī neskaitāmas netīši pievienotās vielas (no angļu val. non-intentionally added substances, NIAS), piemēram, ražošanas piemaisījumus un polimēru noārdīšanās blakusproduktus  [3]. Nesen veiktajā starptautiskajā plastmasas izstrādājumu inventarizācijā tika fiksētas 16 325 unikālas ķīmiskās vielas, no kurām vairāk nekā 4200 ir klasificētas kā īpaši bīstamas to noturības, bioakumulācijas, mobilitātes vai smagas cilvēku toksicitātes dēļ (2. attēls) [3]. Ja skatās tikai uz to plastmasu, kas tiek uzskatīta par  drošu lietošanai saskarē ar pārtiku – traukiem, plēvēm, tūbiņām un pārklājumiem – zinātnieki ir identificējuši vairāk nekā 15 150 atsevišķu ķīmisko vielu, no kurām vismaz 2160 vielām jau ir pierādīts, ka tās iekļūst pārtikas produktos [4]. Lai gan migrējošo vielu apjoms ir milzīgs, vēl sliktāk ir apzināties, ka aptuveni 87% no identificētajām 15 150 pārtikas kontaktvielām trūkst saskaņotas informācijas par šo vielu bīstamību/drošumu, kas nozīmē, ka veselības aizsardzības iestādes ir pieļāvušas pārtikas iesaiņošanu drošības ziņā nepārbaudītos materiālos [4]. Kā uzsver zinātnieki, ir jāuzmanās, lai cilvēki nejauktu informācijas par bīstamību neesamību ar automātisku apliecinājumu par to drošību [3]. 

2. attēls. Ķīmisko vielu daudzums plastmasā un to sadalījums atkarībā no pieejamās drošības informācijas (adaptēts no [3]).

Uzskatāms piemērs ir saskarei ar pārtiku paredzētais polivinilhlorīds (PVC). Lielveikalos PVC joprojām var tikt izmantots komerciālajās pārtikas plēvēs, kulinārijas ietinamajos materiālos un metāla vāciņu hermētiskajās blīvēs, kas paredzētas stikla burkām, kurās tiek pildītas eļļainas mērces un bērnu pārtika (3. attēls) [5].

3. attēls. Lietošanai pārtikā paredzētā PVC piemēri (aizgūts no https://www.packwrapcover.com/blog/food-grade-pvc-packaging-material/).

Tā kā pats PVC strauji sadalās temperatūrā, kas augstāka par 160 °C (kas nepieciešama iepakojumu izgatavošanai), tam pievieno ārkārtīgi daudz citu ķīmisko savienojumu (73% no zināmo plastmasas piedevu apjoma un 85% no visiem plastifikatoriem). Pārtikai drošos PVC kontaktmateriālos ir identificētas 229 migrējošas vai ekstrahējamas ķīmiskās vielas, tostarp endokrīnai un reproduktīvai sistēmām toksiskas vielas [5]. Lai gan Iepakojuma un Izlietotā Iepakojuma Regula (no angļu val. The Packaging and Packaging Waste Regulation, PPWR) nosaka līdz 2030. gadam nodrošināt obligātu iepakojumu pārstrādājamību, tādā veidā izskaužot nepārstrādājamo PVC, Eiropas tiesību aktos joprojām nav ieviests pilnīgs PVC aizliegums izmantošanai pārtikas kontaktmateriālos [5]. Tā vietā normatīvie akti nosaka tikai pieļaujamās robežvērtības atsevišķām ķīmiskām vielām. Oficiālās uzraudzības kampaņas atklāj, ka stikla burku vāciņu blīves saskarē ar taukainiem pārtikas produktiem izdala neatļauti augstu plastifikatoru daudzumu. Šī plaisa starp normatīvajos aktos noteiktajām atļautajām robežvērtībām un realitāti rada patērētajiem, kuri apzināti izvēlas stikla iepakojumu, lai izvairītos no plastmasas, drošības ilūziju, neapzinoties, ka viņu ēdiens atrodas tiešā saskarē ar drošības prasībām neatbilstošiem no PVC ārā plūstošiem plastifikatoriem (4. attēls) [5]. 

4. attēls. Hermētiskās blīves stikla burku vāciņos (PVC- polivinilhlorīds, TPE – termoplastiksā gumija (no agļu val. Thermoplastic elastomer vai Thermoplastic rubber; aizgūts no https://www.roetell.com/tinplate-jar-lid-inner-coating-pvc-vs-tpe-for-food-packaging/).

Šī sistēmiskā kļūme, kuras dēļ saskarei ar pārtiku tiek atļauts izmantot toksiskas vielas, ir radusies tādēļ, ka vēsturiski regulatīvajos mehānismos tika izvērtētas tikai izejvielas, nevis daudzus piejaukumus saturošie galaprodukti, kas saskaras ar mūsu pārtiku [2]. Atbildīgās iestādes ilgi uzskatīja, ka polimerizācijas laikā izejvielu monomēri pilnībā izreaģē,  padarot gala produktu inertu un tādējādi cilvēkam nekaitīgu [2]. Praktiskie testi šo mītu sagrāva: zināmie kancerogēni, piemēram, vinilhlorīds un stirols, pilnībā nepolimerizējas ražošanas procesa laikā, kādēļ spēj iesūkties mūsu pārtikā [2]. Lai gan iepriekš tika jau identificētas 388 īpaši toksiskas ķīmiskās vielas, kuras bija apzināti atļauts izmantot pārtikas iepakojumā [2], šī gada septembrī publicētais pētījums atklāj daudz drūmāku ainu. Kartējot visus pārtikas iepakojuma ķīmiskos savienojumus un iekļaujot sarakstā arī netīši pievienotās vielas, pētnieki identificēja 1222 ļoti bīstamas ķīmiskās vielas, iekļaujot tās FCCprio sarakstā (zinātniskais ceļvedis visbīstamākajām – vēzi vai hormonālās derības traucējumus izraisošām – pārtikas iepakojumā atļautajām ķīmiskajām vielām, sniedzot likumdevējiem skaidras vadlīnijas par to, kuras ķīmiskās vielas aizliegt vispirms) [4]. Būtiski, ka 94 no šīm vielām biomonitoringa rezultātā jau ir konstatētas mūsu organismos [4]. 

Kamēr starptautiskie zīmoli tērē miljonus korporatīvā tēla veidošanai, globālas mēroga izmeklēšana atklāj šo ātrās ēdināšanas uzņēmumu dubultstandartus. 2023. gadā veiktajās pārbaudēs 17 valstīs atklājās, ka 54% analizēto vienreizlietojamo ietinamo materiālu saturēja bīstamas per- un polifluoralkilvielas (PFAS) jeb toksiskas mūžīgās ķimikālijas [6]. Piemēram, McDonald's Dānijā, (kur PFAS pārtikā tika aizliegtas kopš 2020. gada) spēja nodrošināt no PFAS brīvus ietinamos papīrus, jo stingrie likumi piespieda uzņēmumu ievērot vietējās prasības, taču vienlaikus tas  piedāvāja klientiem Jordānijā un Filipīnās toksiskus, ar fluoru apstrādātus ietinamos materiālus [6]. Pats McDonald's bija apņēmies līdz 2025. gada beigām izskaust no saviem iepakojumiem tīši pievienotas PFAS, taču vēl šis pārejas posms uz no PFAS brīviem materiāliem nav beidzies. Tāpēc jāpatur prātā, ka starptautisko zīmolu drošības standartus pašlaik nosaka tikai vietējā likumdošana nevis  paša uzņēmuma ētikas standarti.

Sapratne, ka pārtikas iepakojums pakļauj cilvēku veselību riskam, beidzot ir piespiedusi regulatīvās iestādes rīkoties. Eiropas Pārtikas Nekaitīguma Iestāde (no angļu val. The European Food Safety Authority, EFSA) pabeidza visaptverošu bisfenola A (BPA; polikarbonāts plastmasu un konservu bundžu epoksīda pārklājumos un endokrīno sistēmu bojājoša viela) izvērtēšanu [7]. Konstatējot, ka pat niecīgs BPA daudzums bojā imūnsistēmu, EFSA pazemināja BPA pieļaujamo diennakts devu 20 000 reižu [7]. Taču realitātē caur pārtiku uzņemtais BPA daudzums krietni pārsniedz šos jaunos drošības limitus [7]. Diemžēl atsevišķu vielu aizliegumi bieži vien mudina plastmasas ražotājus meklēt apiešanas stratēģijas, veicinot tā saukto nevēlamo aizstāšanu (no angļu val. regrettable substitution), kad vienu aizliegtu ķīmisko vielu nomaina pret neizpētītu, strukturāli identisku [4]. Kad BPA tika aizliegts bērnu pudelītēs, tas tika plaši aizstāts ar BPS un BPF, kam ir pierādīta līdzīga toksiska iedarbība uz reproduktīvo sistēmu [1]. Līdzīgi ir arī ar aizliegtiem ftalātiem, kas tiek aizstāti ar tādām alternatīvām kā DINCH (no angļu val. di-isononyl cyclohexane-1,2-dicarboxylate, kas ir plastifikators lokanos PVC produktos, ko izmanto pārtikas iepakojumā, rotaļlietās un medicīniskās ierīcēs), kas organismā tiek pārstrādāts, izmantojot ftalātiem identiskus metabolisma ceļus [5]. Lai beidzot pārrautu šo apburto loku, jaunākie ES tiesību akti tagad skaidri ierobežo gan BPA, gan citu bīstamo bisfenolu lietošana, novēršot šādu nevēlamo aizstāšanu. Tomēr nozarē joprojām pastāv daudz nepilnību. Lai gan iepriekš minētajā FCCprio sarakstā jau ir identificētas 1222 pierādītas bīstamas vielas, pastāv vēl papildu 4222 ķīmiskās vielas, kas ietilpst 38 prioritārajās grupās un lielākoties paliek nepārbaudītas, atstājot plašus robus toksisku aizstājēju ienākšanai tirgū [4]. 

Pāriešana uz tā sauktajām zaļajām vienreizlietojamā iepakojuma alternatīvām arī nav risinājums, jo tās negarantē pārtikas un cilvēku drošību.  22 no 35 polipienskābes bioplastmasas (no angļu val., palylactic acid, PLA) konstatētajām ķīmiskajām vielām ir klasificētas kā bīstamas, turklāt šī drošo-bīstamo vielu proporcija ir gandrīz identiska fosilās izcelsmes plastmasai [3]. 

5. attēls. Dažādi PLA iepakojumi (aizgūts no https://www.thebiopolymers.com/post/pla-polylactic-acid).

Par laimi, tiesību aktu pilnveidošana sniedz cerību Eiropai. Pēc gadiem ilgām debatēm ES pieņēma Regulu (ES) 2024/3190 par BPA un citu bisfenolu izmantošanu materiālos un izstrādājumos, kas paredzēti saskarei ar pārtiku.  Regula stājās spēkā 2024. gada nogalē, nosakot 18 līdz 36 mēnešu pārejas periodu. Tas nozīmē, ka no 2026. gada septembra ir ieviests pilnīgs BPA aizliegums pārtikas kontaktmateriālos, lakās, pārklājumos un līmēs [4]. Vienlaikus ES PPWR noteica, ka, sākot ar 2026. gada augustu pārtikas iepakojumā ir būtiski ierobežots atļautais PFAS daudzums [6]. Tomēr, lai arī šis ir pagrieziena punkts ES likumdošanā, uz reālo izpildi ir jāskatās ar zināmu devu kritikas. Jaunie likumi neliek bīstamam iepakojumam no veikalu plauktiem pazust vienā dienā [2]. BPA regula pieļauj pārtikas iepakojumu krājumu izpārdošanas periodu, kas nozīmē, ka ar epoksīdu pārklātas konservu kārbas, kas ražotas pirms Regulas stāšanās spēkā, likumīgi var atrasties plauktos līdz pārtikas derīguma termiņa beigām, kas varētu būt vēl kādi trīs līdz pieci gadi [7]. Turklāt caur globāliem tirdzniecības ceļiem ES regulāri tiek importēti iepakoti pārtikas produktis no tām valstīm, kur BPA un PFAS izmantošana nav ierobežota, radot bīstamo ķīmisko vielu ēnu tirgu, kuru robežkontrole nespēj pārtvert [1]. 

Lai arī ko teiktu pārtikas iepakojuma ražotāji par to drošumu, līdz pat šai dienai neeksistē tāda plastmasa, kas būtu patiesi droša izmantošanai saskarē ar pārtiku. Un kamēr nebūs apzināti visi ķīmiskie savienojumi plastmasā un netiks izskausti visi tie, kas ir bīstami cilvēkam un videi, uz katru plastmasu saturošu iepakojumu ir jāskatās ar aizdomām. Patiesa pārtikas drošība nevar balstīties tikai uz gaidīšanu, kad normatīvie akti beidzot mainīs to, ko liekam savos pusdienu šķīvjos [4]. Lai panāktu tīras pārtikas piegādes ķēdes, ir nepieciešami aizliegumi, kas vērsti pret veselām ķīmisko vielu grupām, absolūta izmantotā iepakojuma sastāvdaļu pārskatāmība un pārtikas kontaktmateriālu sastāva vienkāršošana [2]. Savukārt mums, patērētājiem, pašiem ir jāpielieto kritiskā domāšana attiecībā uz traukiem, kuros glabājas mūsu pārtika, pēc iespējas izvēloties svaigus, neiepakotus produktus un inertus materiālus, piemēram, nerūsējošo tēraudu vai stiklu [2]. Galu galā katram pašam ir sev jāpajautā, vai ļausim savai vēlmei pēc ērtībām būt svarīgākai par savu un tuvo cilvēku veselību šodien un ilgtermiņā (6. attēls).

6. attēls. Dzēriena bundžas neredzamais slānis (adaptēts no https://www.instagram.com/p/DXV-SzNlcEf/).

[1] Landrigan PJ, Raps H, Cropper M, Bald C, Brunner M, Canonizado EM, Charles D, Chiles TC, Donohue MJ, Enck J, Fenichel P, Fleming LE, Ferrier-Pages C, Fordham R, Gozt A, Griffin C, Hahn ME, Haryanto B, Hixson R, Ianelli H, James BD, Kumar P, Laborde A, Law KL, Martin K, Mu J, Mulders Y, Mustapha A, Niu J, Pahl S, Park Y, Pedrotti M-L, Pitt JA, Ruchirawat M, Seewoo BJ, Spring M, Stegeman JJ, Suk W, Symeonides C, Takada H, Thompson RC, Vicini A, Wang Z, Whitman E, Wirth D, Wolff M, Yousuf AK, Dunlop S. The Minderoo-Monaco Commission on Plastics and Human Health. Annals of Global Health. 2023; 89(1): 23, 1–215. DOI:10.5334/aogh.4056 

[2] Zimmermann, L.; Scheringer, M.; Geueke, B.; Boucher, J. M.; Parkinson, L. V.; Groh, K. J.; Muncke, J. Implementing the EU Chemicals Strategy for Sustainability: The case of food contact chemicals of concern. J. Hazard. Mater. 2022, 437, No. 129167. 10.1016/j.jhazmat.2022.129167

[3] Monclús, L., Arp, H.P.H., Groh, K.J. et al. Mapping the chemical complexity of plastics. Nature 643, 349–355 (2025). https://www.nature.com/articles/s41586-025-09184-8

[4] Helene Wiesinger, Lindsey V. Parkinson, Birgit Geueke, Albert Anguera Sempere, Justin M. Boucher, Etienne Cabane, Martin Scheringer, Jane Muncke; Prioritizing and Grouping Food Contact Chemicals: From Chaos to Clarity. Environ. Sci. Technol. 15 September 2026; 60 (36): 25475–25489. https://doi.org/10.1021/acs.est.5c15186

[5] Napierska, D. “Bye Bye” to PVC in food packaging – once and for all. 2024. https://zerowasteeurope.eu/library/bye-bye-to-pvc-in-food-packaging-once-and-for-all/

[6] Strakova, J., Brosche, S., Grechko, V., et al., 2023. Forever Chemicals in Single-use Food Packaging and Tableware from 17 Countries. IPEN. 57p. https://ipen.org/wp-content/uploads/2025/11/ipen-packaging-report-fin-opr-25012024_0.pdf

[7] EFSA CEP Panel (EFSA Panel on Food Contact Materials, Enzymes and Processing Aids), Lambré C, Barat Baviera JM, Bolognesi C, Chesson A, Cocconcelli PS, Crebelli R, Gott DM, Grob K, Lampi E, Mengelers M, Mortensen A, Rivière G, Silano V (until 21 December 2020†), Steffensen I-L, Tlustos C, Vernis L, Zorn H, Batke M, Bignami M, Corsini E, FitzGerald R, Gundert-Remy U, Halldorsson T, Hart A, Ntzani E, Scanziani E, Schroeder H, Ulbrich B, Waalkens-Berendsen D, Woelfle D, Al Harraq Z, Baert K, Carfì M, Castoldi AF, Croera C and Van Loveren H, 2023. Scientific Opinion on the re-evaluation of the risks to public health related to the presence of bisphenol A (BPA) in foodstuffs. EFSA Journal 2023; 21(4):6857, 392 pp. https://doi.org/10.2903/j.efsa.2023.6857