Vai Latvijai vajag jaunas atkritumu dedzinātavas, ja atkritumi nākotnē būs jāieved?
Latvijai līdz 2035. gadam poligonos noglabāto sadzīves atkritumu īpatsvars jāsamazina līdz 10%, un kā viens no risinājumiem tiek apsvērta jaunu atkritumu dedzinātavu būve. Tikmēr aptuveni 40% nešķiroto sadzīves atkritumu veido bioatkritumi. Daļai iedzīvotāju joprojām trūkst arī ērtu iespēju šķirot un pastāv citas šķirošanas sistēmas problēmas, bet iespējas izmantot atkritumus kā kurināmo rūpnieciskā procesā jau pastāv. Tāpēc pirms jaunu dedzinātavu būvniecības jāatbild uz būtisku jautājumu – cik daudz atkritumu Latvijā patiesībā paliktu dedzināšanai, ja vispirms būtu izdarīts viss iespējamais atkritumu rašanās novēršanā, materiālu atkārtotā izmantošanā, atkritumu šķirošanā un pārstrādē, kā arī pilnvērtīgāk izmantotas esošās iespējas rūpniecībā? Par to Eiropas Klimata pakta vēstnešu komandas un biedrības “Zero Waste Latvija” 23. septembrī ES mājā rīkotajā diskusijā “Šķirot vai dedzināt?” sprieda vides politikas un atkritumu apsaimniekošanas jomas pārstāvji.
Latvijā atkritumu apsaimniekošana pēdējos gados ir uzlabojusies: Klimata un enerģētikas ministrija šā gada sākumā ziņoja, ka desmit gadu laikā poligonos apglabājamo sadzīves atkritumu apjoms sarucis vairāk nekā uz pusi. Tomēr amatpersonas arī atzīst – bez straujākas šķirošanas un jauniem pārstrādes risinājumiem pastāv būtisks risks līdz 2035. gadam mērķi nesasniegt.
Atkritumu jomas problemātiku Latvijā nevar izskaidrot tikai ar iedzīvotāju nevēlēšanos šķirot. “Latvijas Zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis diskusijā atsaucās uz 2024. gadā veikto SKDS aptauju, kurā 79% iedzīvotāju norādījuši, ka šķiro atkritumus; aptuveni pirms desmit gadiem tā atbildējuši vien 38%. Vienlaikus Eiropas Vides aģentūra norāda, ka daļai Latvijas iedzīvotāju joprojām trūkst ērtas piekļuves dalītajai atkritumu vākšanai, īpaši bioatkritumu savākšanai.
Cilvēki šķirotu vairāk – ja vien sistēma to ļautu
Biedrības “Zero Waste Latvija” pārstāve un Eiropas Klimata pakta vēstnese Maija Krastiņa atklāj, ka biedrība joprojām saņem ziņas no iedzīvotājiem, kuri vēlas šķirot atkritumus, taču viņu dzīvesvietā trūkst konteineru vai iepriekš pieejamie tiek noņemti. Savukārt K. Zakulis minēja vēl vienu šķērsli: mājsaimniecība var sākt šķirot vairāk un izmest mazāk nešķiroto atkritumu, bet tai ne vienmēr ir iespēja izvēlēties mazāku konteineru un attiecīgi maksāt mazāk. Tādējādi finansiālais ieguvums no rūpīgākas šķirošanas iedzīvotājam ne vienmēr ir jūtams.
Klimata un enerģētikas ministrijas valsts sekretāra vietniece vides politikas jautājumos Rudīte Vesere šajā kontekstā uzsvēra arī pašvaldību atbildību: tām būtu jāseko līdzi ne tikai līgumam ar atkritumu apsaimniekotāju, bet arī tam, vai iedzīvotājiem solītās šķirošanas iespējas patiešām ir pieejamas. Savukārt “SCHWENK Latvija” vides un juridiskā direktore, Eiropas Klimata pakta vēstnese Evita Goša pievērsa uzmanību vēl vienai problēmai – bioatkritumu šķirošanai biroju ēkās. Tajās ik dienu rodas pārtikas un citi bioatkritumi, taču to dalīta savākšana ne vienmēr tiek nodrošināta. Viņasprāt, cilvēkiem arī skaidrāk jāstāsta, kur nonāk sašķirotais un kas ar to notiek tālāk.
Daļa atkritumu vispār nav pārstrādājami
Vienlaikus, diskusijas dalībnieki bija vienisprātis, ka pat labi funkcionējoša šķirošanas sistēma neatrisinās visu. R. Vesere diskusijā lēsa, ka vismaz 20% radīto atkritumu nav pārstrādājami. To vidū ir izstrādājumi no vairākiem savienotiem materiāliem, par kuru pārstrādi nav pietiekami domāts jau ražošanas laikā. Tāpēc atbildība nav tikai patērētājiem, bet arī politikas veidotājiem, kas nosaka prasības un stimulus pārstrādājamu materiālu izmantošanai, un ražotājiem izvēloties iepakojumu, ko pēc lietošanas iespējams pārstrādāt. Savukārt patērētāji ar savām izvēlēm var palielināt pieprasījumu pēc pārstrādājama iepakojuma. R. Vesere uzsvēra arī vajadzību veidot pieprasījumu pēc pašiem pārstrādātajiem materiāliem, tostarp publiskajos iepirkumos, lai tie atgrieztos apritē.
Vai pilnībā izmantojam esošās jaudas?
Daļu nepārstrādājamo atkritumu var lietderīgi izmantot arī ražošanas procesos. Tā jau šobrīd dara “SCHWENK Latvija”: uzņēmums Brocēnu cementa ražotnei iepērk no atkritumiem ražotu kurināmo un ar to aizstāj fosilo kurināmo, tādējādi būtiski samazinot CO2 emisiju apjomu. Taču arī šeit nozīme ir šķirošanas kvalitātei. Kā diskusijā skaidroja uzņēmuma vides un juridiskā direktore, Eiropas Klimata pakta vēstnese Evita Goša, kurināmajam jāatbilst noteiktām prasībām attiecībā uz mitrumu, siltumspēju un daļiņu izmēru. Ja bioatkritumi paliek kopējā atkritumu masā, tās mitrums palielinās un izmantošanai derīgu kurināmo sagatavot ir grūtāk. Tāpēc labāka bioatkritumu dalīta vākšana palīdzētu arī pilnvērtīgāk izmantot jau esošo ražotni.
E. Goša norādīja, ka Latvijas piegādātāju īpatsvars Brocēnu rūpnīcā izmantotajā no atkritumiem ražotajā kurināmajā pieaudzis no aptuveni 17% 2022. gadā līdz vairāk nekā 60% šogad. Ražotne gadā izmanto aptuveni 150–160 tūkstošus tonnu šāda kurināmā un būtu ieinteresēta palielināt piegādes no Latvijas. Vienlaikus daļa Latvijā sagatavotā kurināmā tiek ražota no importētiem atkritumiem. Atkritumu šķirošanas uzlabošana būtiski palīdzētu palielināt Latvijā radīto atkritumu daudzuma izmantošanu kurināmā ražošanā.
Dedzinātavas būvē gadu desmitiem, nevis šī brīža atkritumu apjomam
Daļa atkritumu paliks arī pēc labākas šķirošanas un pārstrādes. Taču pirms jaunu dedzinātavu būvniecības jānoskaidro, cik liela šī daļa būs. Evita Goša diskusijā aicināja jaunas rūpnīcas neplānot, vadoties pēc šodienas nešķiroto atkritumu apjoma: pateicoties atkritumu rašanās novēršanas, materiālu atkārtotas izmantošanas un pārstrādes, kā arī šķirošanas uzlabošanas pasākumiem dedzināšanai pieejamo atkritumu apjoms saruks, bet rūpnīcai, kas būvēta, lai kalpotu gadu desmitiem, visu laiku būs vajadzīga pietiekama un nepārtraukta atkritumu plūsma.
“Vai mēs gribam importēt atkritumu plūsmu Latvijā pēc 20 gadiem?” vaicāja E. Goša, norādot, ka daļa Ziemeļvalstīs senāk uzbūvēto dedzinātavu jau izmanto ievestus atkritumus. Jāvērtē arī nākotnes izmaksas: Eiropas Komisija rosina pašvaldību atkritumu dedzināšanu pakāpeniski iekļaut emisijas kvotu tirdzniecības sistēmā. Ja priekšlikumu pieņems, jaunu rūpnīcu izmaksu aprēķinos būs jāņem vērā arī CO₂ emisiju cena, kas neizbēgami ietekmēs arī iedzīvotāju maciņus.
Diskusijā tādējādi izskanēja aicinājums pirms lēmuma par jaunu dedzinātavu celtniecību izmantot visas iespējas atkritumu hierarhijas ietvarā, sākot ar atkritumu rašanās novēršanas un mazināšanas aktivitātēm, ņemot vērā nepieciešamību sasniegt klimata un aprites ekonomikas mērķus.
Diskusijā “Šķirot vai dedzināt?” piedalījās Klimata un enerģētikas ministrijas pārstāve Rudīte Vesere, “Latvijas Zaļā punkta” direktors Kaspars Zakulis un “SCHWENK Latvija” vides un juridiskā direktore, Eiropas Klimata pakta vēstnese Evita Goša. Diskusiju vadīja “Zero Waste Latvija” pārstāve un Eiropas Klimata pakta vēstnese Maija Krastiņa.
Plašākai informācijai:
Maija Krastiņa
+371 22093722
Comments