Plastmasas rokasgrāmata: Kā veikali un plastmasas industrija radīja izmešanas kultūru un mērķtiecīgi veidoja mūsu atkarību no vienreizlietojamās plastmasas

Mūsu atkarība no plastmasas iepakojuma nav vienkārša nejaušība, bet gan rūpīgi plānotas komerciālas stratēģijas rezultāts, kas pilnībā mainīja to, kā cilvēki mijiedarbojas ar pārtiku. Vēsturiskās liecības rāda, ka preču iesaiņošana sintētikā savulaik bija jauns koncepts, kas prasīja plašu sabiedrības pārliecināšanu [1]. Pirms 20.gs. vidus pārtikas preču iegādes procesā pārdevēji ietina katru preci atsevišķi papīrā. Šāda prakse ierobežoja to, cik daudz preču klients ērti varēja nopirkt vienā reizē. Pašapkalpošanās lielveikalu ieviešana 20. gs. 40. gadu beigās un 50. gados veicināja jaunu veidu, kā sagatavot patērētājus masveida iepirkumiem, pārnesot preču izvēles un iesaiņošanas darbu uz pašu pircēju [2]. Iepirkumu ratiņu un standartizēta iepakojuma paralēla izgudrošana sistemātiski mudināja patērētājus pirkt preces daudz lielākos un izdevīgākos apjomos [3].

Starpkaru periodā dominēja termoreaktīvā plastmasa (plastmasa, kas sacietē karstumā, radot “neiznīcināmus” materiālus), kas tika slavinātas kā inertas, izturīgas un būtībā mūžīgas. 40. gadu vidus iezīmēja radikālu pāreju uz termoplastmasām, ko virzīja lētu naftas izejmateriālu pieejamība un ātri un automatizēti ražošanas procesi. Pretēji cietajam termoreaktīvajam priekštecim, šo jauno plastmasas veidu varēja viegli izkausēt un pārveidot, mainot sabiedrības priekšstatu par plastmasu nevis kā izturīga citu materiālu aizstājēja, bet kā lētu, īslaicīgas lietošanas un unikāli elastīgu materiālu. Šī tehnoloģiskā revolūcija nozīmēja, ka iepriekš neiesaiņoti produkti pēkšņi varēja tika ietērpti sintētiskā ādā, paverot ceļu uz pilnīgi jaunām pārtikas grupām un ēšanas paradumiem, sākot no atsevišķi iesaiņotām siera nūjiņām līdz modernajai ātrās ēdināšanas industrijai [1]. Uzņēmumi 50. gados veiksmīgi ieviesa plastmasu cilvēku mājas dzīvē, pārvēršot mājsaimnieces par pārdošanas aģentēm un izraisot atkarību no plastmasas, ko panāca, plaši popularizējot Tupperware traukus saviesīgās priekšpilsētas mājas ballītēs [4].

Lai normalizētu šo straujo sintētisko materiālu parādīšanos tirgū, nozares informatīvās skrejlapas (newsletters) un sieviešu žurnāli uzsāka mērķtiecīgas mārketinga kampaņas, lai pārliecinātu patērētājus par šī materiāla priekšrocībām. Piemēram, plaši reklamētās "Plastmasas nedēļas" laikā Austrālijā 1954. gadā avīzes pasludināja plastmasu par modernu brīnumu, kas kalpo cilvēcei līdzīgi kokmateriāliem un metālam. Šo akciju mērķis bija panākt smalku līdzsvaru, pārliecinot pircējas, ka plastmasa ir vienlaicīgi gan revolucionārs atklājums, gan arī pilnīgi ikdienišķs, neaizstājams rīks veselīgas un modernas mājsaimniecības ikdienā [1]. Kad patērētāji bija pieņēmuši plastmasu kā absolūtu tīrības un drošības standartu veikalā, ražotāji nemanāmi izmantoja iespēju ieviest šādus pašu higiēnas standartus arī attiecībā uz ledusskapju saturu, ieviešot plastmasu visā virtuvē [1]. Tā vietā, lai pārtikas pārpalikumiem vienkārši uzmestu virsū dvieli, mājsaimniecībām tika mācīts ietīt produktus pārtikas plēvē, lai novērstu to bojāšanos, tādējādi pozicionējot dabiskos bioloģiskos procesus kā problēmu, kuru var atrisināt tikai ar sintētisko materiālu palīdzību [1]. Glad Wrap pārtikas plēves reklāma 1966. gadā izskaidroja patērētājiem, ka pārtikas svaiguma saglabāšana tagad ir atkarīga tieši no plastmasas kā barjeras  izmantošanas (1. attēls).

1. attēls: Glad Wrap pārtikas plēves reklāma publicēta The Australian Women's Weekly 1966. gada 11. maijā, solot, ka tā "iekapsulē svaigumu, jo tā pielīp" (pārpublicēts no [1]).

Plastmasas iepirkumu maisiņš piedzīvoja būtisku inovāciju 1963. gadā, kad rokturi tika sākti izgatavot, izgriežot caurumu pašā plastmasas maisā. Tas ļāva plastmasas maisiņiem kļūt par universālu somu, ļaujot pircējiem veikt impulsīvus pirkumus, neuztraucoties par to, kā viņi aiznesīs preces mājās (2. attēls) [2].

2. attēls: Teno plastmasas iepirkumu maisiņš (1963). Jaunums bija roktura izgriešana pašā iepirkumu maisiņā, nevis tam piestiprināts (pārpublicēts no [2]).

Tikmēr veikalu plauktos plastmasas iepakojums sāka aizvietot pārdevējus. Iepakojums kļuva par "tirdzniecības ādu" – komunikācijas rīku, kas pārdeva produktus ar vizuālās pievilcības un pārtiku pasargājošas  zīmolvedības palīdzību. [1]. Tā vietā, lai darbotos tikai kā pasīvs ietinamais materiāls, šis modernais iepakojums kļuva par aktīvu saskarni, kas gan fiziski, gan laika ziņā diktēja to, kā patērētāji pārvietojas pa veikalu un organizē savas mājsaimniecības ikdienu [3]. Tādas lielveikalu ķēdes kā Marks & Spencer, izmantoja speciālas plastmasas plēves, lai nodrošinātu stingras higiēnas prasības, garantējot, ka, preci pārvedot no rūpnīcas uz pašapkalpošanās vietām, tā netiek piesārņota [5]. Piemēram, puscaurlaidīgās plēves “QSAT 300” izgudrošana 60. gadu sākumā ļāva dekorētām kūkām “elpot”, vienlaikus paliekot hermētiski noslēgtām, tādējādi pagarinot to uzglabāšanas laiku veikalā un saglabājot vizuālo pievilcību [5]. Tāpat plastmasas iepakojums ļāva lielveikaliem pārņemt arī specializētās tirdzniecības, piemēram, gaļas, nozares [5]. Ieviešot vakuumā iepakotu gaļu un kontrolētas atmosfēras iepakojumu 80. gados, mazumtirgotāji varēja mākslīgi pagarināt svaigas gaļas derīguma termiņu par vairākām dienām, kas veicināja tradicionālo vietējo miesnieku izzušanu [5]. Šādu sarežģītu daudzslāņu plastmasas iepakojumu ieviešana nebija radīta tikai, lai  novērstu pārtikas atkritumu rašanos, bet gan vairāk kalpoja kā apzināta stratēģija tirgus pārņemšanai. Mākslīgi pagarinot pārtikas derīguma termiņu, lielās korporācijas varēja centralizēt ražošanu un sūtīt pārtiku lielos attālumos, par prioritāti izvēloties savu loģistiku un peļņas gūšanu nevis vietējās svaigās produkcijas izmantošanu [6]. Modernās iepakojuma sistēmas attīstījās, kļūstot par pārtikas derīguma termiņa pagarināšanas rīkiem, paredzētiem preču sagatavošanai transportēšanai, izplatīšanai un mārketingam, kas tika īpaši izstrādāti, lai pievilinātu pircējus [6]. Pasargājot pārtiku no dabiskās vides, šīs iepakojuma sistēmas pagarināja pārtikas ilgmūžību krietni pāri produkta dabiskajam dzīves ilgumam, vienlaikus saglabājot būtiskās uztura un organoleptiskās īpašības [6]. Šāda inovācija apmierināja pieaugošo patērētāju “apetīti” pēc ērtiem produktiem, kas saglabā svaigam ēdienam raksturīgo pievilcību [6].

Retortes maisiņi (3. attēls), kas 1970. gadu sākumā aizstāja tradicionālās skārda bundžas, ļāva pārdot augstas kvalitātes, iepriekš sagatavotas gardēžu maltītes, kas no patērētājiem prasīja maz laika un pūļu [5].

3. attēls. Retortes plastmasas maisiņi Attēls no kailasengineering.com

Pat videi draudzīgi paradumi galu galā padevās plastmasas ērtību un drošības normatīvu priekšā [7]. Kad The Body Shop 1999.gadā mēģināja piedāvāt plastmasas "Bostonas" pudeļu atkārtotu uzpildīšanu, lai veicinātu taupību un vides aizsardzību, 2002. gadā viņiem nācās no šīs prakses atteikties ierobežojošu veselības un drošības noteikumu, kā arī patērētāju neērtību dēļ; tikai 1% cilvēku izmantoja uzpildes iespējas (4. attēls) [7].

4. The Body Shop Bostonas pudele (pārpublicēts no [7]).

Plastmasas iepakojums  arī veiksmīgi attālināja patērētājus no pārtikas ražošanas fiziskās realitātes. Piemēram, Marks & Spencer 2014. gadā ieviesa veselu vistu paredzētu "cepšanai maisiņā", ļaujot patērētājiem pagatavot putnu, nekad nepieskaroties jēlai gaļai (5. attēls) [7].

5. attēls: M&S cepšanai maisiņā paredzēta vista, kurā izmantota alumīnija paplāte un no PET plēves izveidots maisiņš, lai novērstu nepieciešamību pieskarties jēlai vistai (pārpublicēts no [7]).

Šī inovācija apmierināja pieaugošo patērētāju grupu, kurai trūka zināšanu par lauksaimniecības procesiem un kura izjuta dziļu trauksmi par pārtikas izraisītām slimībām, piemēram, kampilobaktērijām (Campylobacter). Nodrošinot šāda līmeņa ērtības, plastmasas iepakojums vēl vairāk pastiprināja  mājās ēst gatavošanas prasmju zudumu, pārnesot pārtikas sagatavošanas darbu uz ražošanas posmu [2,7].

Gadu desmitiem ilgā un tuvā mijiedarbību starp lielveikalu vēlmi pelnīt, produktu drošību un sadzīves ērtībām, sintētiskais iepakojums pārtapa no komerciāla jaunuma par sabiedrības normu. Galu galā šie materiāli ne tikai apmierināja esošās vajadzības, bet arī radīja vidi, kurā mazumtirdzniecības tirgi un plastmasas iepakojums veidoja viens otru. Nosakot jaunas prasības ērtībām, efektivitātei un higiēnai, plastmasas iepakojums veiksmīgi nostiprināja savu lomu kā neizbēgama tirdzniecības “āda”. [1].

Skatoties caur sociālās prakses teorijas prizmu, paļaušanās uz plastmasas iepakojumu nav tikai atsevišķu patērētāju izvēļu rezultāts, bet gan fenomens, kas dziļi iesakņojies ikdienas dzīvē,  diktējot to, kā mēs iepērkamies, uzglabājam pārtiku un ēdam, esot ceļā. Kad plastmasas materiāls ar tā fizikālajām īpašībām savijas ar priekšstatiem par ērtībām un prasmēm, kas nepieciešamas, lai orientētos modernajās tirdzniecības vietās, šīs mijiedarbības iesakņojas un kļūst par daļu no ikdienas ieradumiem. Tādējādi  pats iepakojums patērētājiem ir kļuvis lielākoties neredzams, vienlaikus radot pārliecību, ka tā nemitīga pieejamība ir absolūti nepieciešama modernajā sadzīvē [8].

Mūsu ikdienas paradumi tagad šķiet kā dabiska, personiska izvēle, taču patiesībā to rūpīgi izstrādāja tieši tās nozares, kas piegādāja iepakojumu [1,5]. Plastmasas rokasgrāmatas lielākais sasniegums nebija tikai mūsu ēdiena iesaiņošana; tas bija mūsu apziņas iesaiņošana ilūzijā, ka mēs bez platmasas nevaram izdzīvot. Plastmasas iepakojuma vēstures izpratne ir tikai pirmais solis. Ja mūsu atkarība no plastmasas tika mākslīgi radīta, tad to var arī pārtraukt. Kamēr mēs nepārrakstīsim noteikumus, plastmasa turpinās būt neizbēgama tirdzniecības mārketinga sastāvdaļa.

[1] Hawkins, G. (2018). The skin of commerce: governing through plastic food packaging. Journal of Cultural Economy, 11(5), 386–403. https://doi.org/10.1080/17530350.2018.1463864 

[2] Hagberg, J. (2016). Agencing practices: a historical exploration of shopping bags. Consumption Markets & Culture, 19(1), 111–132. https://doi.org/10.1080/10253866.2015.1067200

[3] Cochoy, F. (2007). A Sociology of Market-Things: On Tending the Garden of Choices in Mass Retailing. The Sociological Review, 55(2_suppl), 109-129. https://doi.org/10.1111/j.1467-954X.2007.00732.x

[4] Clarke, Alison J (1999). Tupperware : the promise of plastic in 1950s. 

[5] Parsons R (2022), "The role of plastic packaging in transforming food retailing". British Food Journal, Vol. 124 No. 4 pp. 1285–1300, doi: https://doi.org/10.1108/BFJ-04-2021-0407

[6] Amarachukwu Uzombah, T (2023) The Place of Packaging System in Advancing Food Preservation for Promoting Food Products’ Market Share. DOI: 10.5772/intechopen.108235

[7] Evans, D., Parsons, R., Jackson, P., Greenwood, S., Ryan, A. (2020). Understanding plastic packaging: The co-evolution of materials and society. Global Environmental Change. 65. 102166. doi:10.1016/j.gloenvcha.2020.102166. 

[8] Sattlegger, L., Stieß, I., Raschewski, L., & Reindl, K. (2020). Plastic Packaging, Food Supply, and Everyday Life: Adopting a Social Practice Perspective in Social-Ecological Research. Nature and Culture, 15(2), 146–172. https://www.jstor.org/stable/27112243