%20(1).png){kind=logo}
Ieinteresētā nozare jau kādu laiku izplata maldus par pārtikas un dzērienu iepakojuma saistību ar pārtikas higiēnu, veselības apdraudējumiem un pārtikas izšķērdēšanu. Šīs bažas jo īpaši tiek paustas pašreizējās diskusijās par Regulas par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem (RIIA) pārskatīšanu. Sakarā ar to šajā faktu lapā atmaskojam dažus no visbiežāk sastopamajiem mītiem.
1. MĪTS: VIENREIZLIETOJAMAIS IEPAKOJUMS SAMAZINA PĀRTIKAS IZŠĶĒRDĒŠANU
Iepakojuma ražotāji ir vairākkārt apgalvojuši, ka vienreizlietojams iepakojums, mazs porciju izmērs un dārzeņu iesaiņošana palīdzētu samazināt pārtikas izšķērdēšanu. Lai gan ar noteiktu iepakojumu tik tiešām var paildzināt produktu glabāšanas laiku, piemēram, novērst vajadzību produktus sasaldēt, nesenā ANO Vides programmas (UNEP) pētījumā tika secināts: “Visu veidu pārtiku, ko var pārdot neiepakotu vai atkalizmantojamā iepakojumā, vajadzētu tā arī pārdot, jo tas gandrīz vienmēr ir videi draudzīgāk nekā pārtika vienreizlietojamā iepakojumā.” Autori iesaka izmantot iepakojumu galvenokārt svaigai gaļai. [1] Tātad gadījumos, kad iepakojums mazina kopējo vidisko pēdu, pasargājot pārtiku, priekšroka būtu jādod atkalizmantojamam, nevis vienreizlietojamam iepakojumam.
ES mājsaimniecībās pēdējās divās desmitgadēs ir pieaudzis gan izšķērdētās pārtikas, gan plastmasas iepakojuma atkritumu daudzums (1. attēls). [2] Ar papildu iepakojumu līdz šim nav izdevies samazināt pārtikas izšķērdēšanu mājsaimniecībās, jo daļa patērētāju rīcības, kā rezultātā tiek izšķērdēta pārtika, piemēram, pārmērīgi liela pārtikas daudzuma iegāde, ēdiena gatavošana un uzglabāšana, nav atkarīga no iepakojuma dizaina. Dažos gadījumos iepakošana pat var veicināt pārtikas atkritumu rašanos produktu apstrādes laikā, jo tādās ražošanas darbībās kā apgriešana, komplekso iepakojumu sagatavošana un dalīšana porcijās var rasties papildu pārtikas atkritumi.
Pētījumā par plastmasas iepakojuma aprites cikla novērtējumiem tika konstatēts, ka tajos bieži vien netiek ņemta vērā īso pārtikas piegādes ķēžu, beziepakojuma risinājumu un atkalizmantojama iepakojuma pozitīvā ietekme. Daudzos gadījumos iepakojums galvenokārt ir mārketinga līdzeklis. [3]
Lielo pārtikas izšķērdēšanu Eiropā nevarēs samazināt ar pārtikas iepakojumu — pārtikas izšķērdēšanas problēma ir jārisina visā piegādes ķēdē, jo to veicina dažādi faktori. Mēs ierosinām nevis iesaiņot pārtiku aizvien lielākā plastmasas daudzumā, bet gan ieviest saistošus pārtikas izšķērdēšanas samazināšanas mērķrādītājus (līdz 2030. gadam samazināt pārtikas zudumu un izšķērdēšanu par 50 %) saskaņā ar 12.3. ilgtspējīgas attīstības mērķi. [4] Šajā procesā ir jāiekļauj arī lauku saimniecībās izšķērdētās pārtikas daudzums, kas pašlaik tiek novērtēts par zemu un netiek ņemts vērā ES izmantotajā izšķērdētās pārtikas daudzuma mērīšanas metodikā. Saistošs mērķrādītājs mudinās dalībvalstis rīkoties izlēmīgi, lai mazinātu pārtikas izšķērdēšanu visos piegādes ķēdes posmos, un labi piemēri no nozares līderiem [5], tādām valstīm kā Itālija [6] un tādām pašvaldībām kā Milāna [7] un Katalonija [8] pierāda, ka ir iespējams samazināt izšķērdēšanu, ja tiek īstenota pareiza politika.
2. MĪTS: VIENREIZLIETOJAMAIS IEPAKOJUMS AIZSARGĀ MŪSU VESELĪBU
Aizvien vairāk pierādījumu liecina, ka daudzi vienreizlietojami izstrādājumi, kas ir saskarē ar pārtiku un ir izgatavoti no plastmasas, papīra un kartona, rada tiešus draudus patērētāju veselībai, jo var saturēt simtiem kaitīgu vai potenciāli kaitīgu ķimikāliju, kas migrē uz pārtiku un nonāk patērētāju organismā. [9] 388 dažādas ķimikālijas, ko var saturēt materiāli, kuri ir saskarē ar pārtiku (2. attēls), saskaņā ar ES Ilgtspēju sekmējošu ķimikāliju stratēģiju ir klasificētas kā viskaitīgākās ķimikālijas, jo ir kancerogēnas, mutagēnas, reproduktīvajai sistēmai toksiskas, noturīgas un bioakumulatīvas un/vai izraisa endokrīnās sistēmas darbības traucējumus. [10]
Cilvēku biomonitoringa pētījumos ES ir atklāts, ka pārtikas iepakojums ir viens no galvenajiem avotiem, ar kuru starpniecību bērni un pieaugušie nonāk saskarē ar endokrīnajiem disruptoriem, piemēram, bisfenolu A un ftalātiem, un cilvēka asinīs un audos tiek atrasts aizvien vairāk dažādu bīstamu ķimikāliju. [11]
Atkārtota ikdienas saskare ar šīm ķimikālijām var palielināt nopietnus riskus cilvēka veselībai, piemēram, auglības pasliktināšanās, aptaukošanās, diabēta risku un pat risku saslimt ar vēzi, ko izraisa hormonālo preparātu ilgstoša lietošana. Turklāt risks, ko rada pārstrādātas plastmasas, papīra un kartona izmantošana pārtikas iepakojumā, bieži tiek novērtēts par zemu, un tas pierāda, ka vienreizlietojama iepakojuma pārstrādāšanas apjomu palielināšana nav dzīvotspējīgs risinājums atkritumu un veselības krīzēm Eiropā un pasaulē. [12], [13]
3. MĪTS: ATKALIZMANTOJAMS IEPAKOJUMS NAV HIGIĒNISKS
Vienreizlietojamā iepakojuma aizstāvju apgalvojumi par atkalizmantojama iepakojuma ietekmi uz pārtikas produktu drošumu un higiēnu neiztur kritiku. Pirmkārt, pārtikas higiēnas tiesību akti (Regula (EK) Nr. 852/2004) jau reglamentē šo praksi, jo attiecas uz visiem higiēnas aspektiem visos pārtikas uzņēmumos. Regulā ir noteikts, ka atkalizmantojami trauki un iepakojums (arī materiāli, ko izmanto iesaiņošanai un iepakošanai) ir jātur tīri un, ja nepieciešams, jādezinficē, lai izvairītos no kontaminācijas. Tātad uzņēmumiem šādas prasības jāievēro neatkarīgi no tā, vai tie pārdod pārtiku atkalizmantojamā vai vienreizlietojamā iepakojumā.
Palūkojoties ciešāk uz dažādajiem atkalizmantošanas modeļiem, konkrētāk, uzpildi (patērētāji ņem līdzi savu iepakojumu un to veikalos uzpilda) un atkalizmantošanas sistēmām (iepakojums pieder uzņēmumam un tiek iekļauts sistēmā, kam ir sava izplatīšanas, nodošanas, mazgāšanas, savākšanas u. c. loģistika) [14], varam apgāzt apgalvojumus par sliktu pārtikas higiēnu. Atkalizmantošanas sistēmās ir ieviesta iepakojuma infrastruktūra un reversā loģistika, kas ir diezgan industrializēta, un tajās visā procesā (iepakojuma izplatīšanā, atpakaļpieņemšanā, mazgāšanā un uzpildīšanā) tiek ievēroti higiēnas standarti. Šīs sistēmas daudzās dalībvalstīs jau plaši lieto dzērienu segmentā ūdens, alus, sulas un citu dzērienu iepakojumam. Francijā labus atkalizmantojama sekundārā un terciārā iepakojuma rūpnieciskās mazgāšanas risinājumus pārtikas nozarē (augļiem, dārzeņiem, gaļai, zivīm, maizes izstrādājumiem utt.) veiksmīgi izmanto lielā mērogā. [15]
Ja runājam par uzpildes modeli, kur patērētājs uz veikalu ņem līdzi savus traukus, laba prakse ir paredzēt noteikumus, kas garantē higiēnu, un veikalu atbrīvojumus no atbildības. Tas ir paredzēts arī Komisijas priekšlikumā par Regulas par iepakojumu un iepakojuma atkritumiem pārskatīšanu.
Visbeidzot, ir svarīgi uzsvērt, ka atkalizmantojamam iepakojumam ir sena un vērā ņemama vēsture — tas jau paaudžu paaudzēs visā pasaulē ir ticis lietots, lai pārvadātu piena produktus, gaļu, jūras veltes, augļus, dārzeņus, labību un citus pārtikas produktus. Tātad atkalizmantojams iepakojums patēriņa preču sektorā, tai skaitā arī plašāk viesmīlības un ēdināšanas nozarē, Eiropā nav nekāds jaunums. Ar atkalizmantojamu iepakojumu saistītajiem jautājumiem par higiēnu, veselību un drošumu īpaša uzmanība tika pievērsta Covid-19 sakarā. Kad sākās pandēmija, dažos gadījumos pārtikas mazumtirgotāji nolēma (vai bija spiesti) uz laiku vairs nepiedāvāt atkalizmantošanas/uzpildes iespējas saviem klientiem. Taču veselības eksperti apstiprināja, ka atkalizmantojams iepakojums ir drošs pat pandēmijas apstākļos, ja tiek ievēroti higiēnas pamatnoteikumi. [16]
4. MĪTS: PĀRSTRĀDE ATRISINĀS ATKRITUMU PROBLĒMU
Pašlaik nozare galvenokārt koncentrējas uz iepakojuma savākšanu pārstrādei un uz tādiem risinājumiem kā ķīmiskā pārstrāde, kas tiek popularizēta kā tehnoloģiskā inovācija, kura varētu palīdzēt atgūt resursus no problemātiskām plastmasas atkritumu plūsmām. Taču mums jāsaprot, ka, pat ja pārstrāde var uzlaboties, pārstrādei ir savas iespēju robežas un ar to vien nevar apmierināt visu pieprasījumu, tā var vājināt cīņu pret atkritumu samazināšanu, jo ļauj turpināties “izmešanas kultūrai”, un kopumā tā arī nesniedz risinājumu daudzām ar iepakojumu saistītām ilgtspējas problēmām.
Pat ja izmantotu pilnīgi visas pārstrādes un dekarbonizācijas iespējas, pašreizējais resursu patēriņa līmenis tāpat nebūtu saderīgs ar klimata programmu. [17]
Vairums pieejamās statistikas par iepakojuma pārstrādājamību nav precīza, jo tā neatspoguļo reālos apstākļus nozarē un ievērojami atšķiras valstu starpā. Vairumā gadījumu atkritumu apsaimniekošanas infrastruktūrai nav pietiekamas kapacitātes/spēju apstrādāt dažādus iepakojuma formātus. Jo vairāk dažādu materiālu izmantots iepakojumā, jo zemāka ir pārstrādātā materiāla kopējā kvalitāte. Pašlaik lielākā daļa vienreizlietojamā iepakojuma, kas laists ES tirgū, ir izgatavots no dažādiem materiāliem un/vai slāņiem, ko nevar pārstrādāt kopā. Pārstrādi kavē arī tas, ka iepakojums satur daudz ķimikāliju un arī ēdiena atliekas. Turklāt šī brīža pārstrādes statistikā netiek ņemta vērā neatbilstoša izmešana (piegružošana), toties tiek iekļauts iepakojums, kurš tiek izvests ārpus ES teritorijas un kura pārstrādes drošumu un efektivitāti, kā arī izsekojamību tādējādi nevar garantēt.
Nesenā pētījumā par kompozītpapīra iepakojumu [18] atklājās, ka kompozītpapīrs rada vairāk iepakojuma atkritumu. Pētījumā teikts, ka, “lai iepakotu tādu pašu produkta daudzumu kompozītpapīrā, ir jāizmanto vidēji par 40 procentiem vairāk materiāla. Paredzams, ka līdz 2025. gadam kompozītpapīrs būs radījis kopumā par 25 tūkstošiem tonnu vairāk atkritumu”. Tas arī liecina, ka “šķiedru satura faktiskā pārstrāde pašlaik ir mazāka, nekā tā teorētiski varētu būt, un kompozītmateriālu īpatsvara pieaugums rada problēmas papīra atkritumu pārstrādē”.
Runājot par plastmasu — tirdzniecībā ir pieejami aptuveni 79 plastmasas materiālu veidi, taču reāli pārstrādāti tiek tikai nedaudzi polimēru veidi. Kopējais plastmasas pārstrādes rādītājs Eiropā ir 23%.
Eiropā jau pagājis desmitiem gadu kopš pirmās pārstrādes sistēmas darbības sākuma, taču saskaņā ar sniegtajiem datiem joprojām tikai apmēram 40% plastmasas iepakojuma tiek pārstrādāts, bet atlikusī daļa tiek apglabāta poligonā vai sadedzināta. Saskaņā ar aplēsēm efektīvais pārstrādes rādītājs, t. i., pārstrādātas plastmasas spēja aizstāt līdzvērtīgas jaunas plastmasas ražošanu jeb aizstāšanas rādītājs ir tuvāks 10%. Turklāt trešdaļa pārstrādei paredzētā plastmasas iepakojuma joprojām tiek sūtīta uz vietām ārpus ES teritorijas, kur nevar garantēt efektīvu pārstrādi un izsekojamību.
Tiek lēsts, ka pēc ļoti īsa pirmās izmantošanas cikla ekonomikā tiek zaudēti 95% plastmasas iepakojuma materiāla vērtības jeb 70 miljardu EUR–105 miljardi EUR gadā. Šī sistēma nav ilgtspējīga. [19]
Vairākos nesenos ziņojumos un pētījumos ir secināts, ka pasaules lielāko uzņēmumu brīvprātīgā apņemšanās jēgpilni risināt plastmasas krīzi ir cietusi neveiksmi, jo tie koncentrējas uz iepakojuma pārstrādi, nevis atkritumu samazināšanu un iepakojuma atkalizmantošanu. [20], [21] Elenas Makartūras fonda (Ellen MacArthur Foundation) un ANO Vides programmas ziņojumā atklājās, ka dažos uzņēmumos jaunas plastmasas izmantojums patiesībā ir pieaudzis, neraugoties uz uzņēmumu solījumu tās izmantojumu samazināt. [22] Turklāt raidorganizācijas Deutsche Welle (DW) nesen veiktajā pētnieciskās žurnālistikas darbā [23] secināts, ka divas trešdaļas no Eiropas pārtikas un dzērienu uzņēmumu solījumiem par iepakojumu vai nu nav izpildīti, vai ir atmesti.
Plastmasas pārstrāde vienkārši nav risinājums dabas resursu pārmērīgajai izmantošanai, ne arī efektīvs iepakojuma atkritumu samazināšanas paņēmiens. Tāpat mēs arī nekādi nevaram satīrīt visus savus atkritumus, ne arī izbūvēt pietiekami lielu pārstrādes infrastruktūru, lai tiktu galā ar augošo materiālu izmantojumu līdz brīdim, kad reāli sāksim lietas pašos pamatos veidot un izmantot citādi. Tomēr pārstrādei ir sava nozīmīga loma kā aprites cikla pēdējam posmam gadījumos, kad ir izsmeltas atkritumu rašanās novēršanas un atkalizmantošanas iespējas, piemēram, uzpildāma iepakojuma izmantošana.
Par šī materiāla saturu ir atbildīga tikai organizācija “Zero Waste Europe”. Tajā var nebūt atspoguļots iepriekš minētā finansētāja viedoklis. Finansētāju nevar saukt pie atbildības ne par kādu šeit ietvertās informācijas izmantošanu.
Tekstu tulkoja Ieva Tazāne.