top of page

Atkritumu dedzinātava Ropažos, 2km no Rīgas?

Vai zinājāt, ka šobrīd tiek plānota atkritumu dedzināšanas iekārtas būvniecība Ropažu novadā, tikai 2 kilometrus no Rīgas robežas? Pieņemam, ka daudziem šī informācija nāks kā pārsteigums.

4.novembrī Vides pārraudzības valsts biroja mājas lapā tika ievietota informācija par šīs ieceres sabiedrisko apspriešanu, savukārt sākotnējā apspriešanas sanāksme norisinājās 23.novembrī, tās ieraksts pieejams šeit. Diemžēl informācijas aprite par šādas ieceres norisi ir bijusi mazāk kā vāja, tādēļ uzskatām par savu pienākumu pastāstīt plašākai publikai par šo aktualitāti.


Lai arī sabiedrībā daudz runājam par aprites ekonomikas ieviešanu, praksē joprojām redzam, ka daudz vairāk tiek darīts, lai cīnītos tikai ar atkritumu rašanās sekām, ne to cēloņiem. Atkritumu dedzināšana ir viens no šādiem pseido risinājumiem, kas, mūsuprāt, liek šķēršļus gan aprites ekonomikai, gan šķirošanas prakses popularizēšanai, gan atkritumu samazināšanai kā tādai.


Te mūsu biedrības viedoklis, ko Vides pārraudzības valsts birojam nosūtījām e-parakstītā vēstulē 29.novembrī:


"Atsaucoties uz 2022. gada 4. novembrī Vides pārraudzības valsts biroja mājaslapā publicēto paziņojumu par paredzētās darbības IVN sākotnējo sabiedrisko apspriešanu koģenerācijas iekārtas būvniecībai Ropažu novadā, biedrība “Zero Waste Latvija” izsaka viedokli par no atkritumiem iegūta kurināmā (NAIK) izmantošanu koģenerācijas nolūkos.
Atkritumu dedzināšana kopš 2020. gada ES taksonomijā tiek definēta kā vidi piesārņojoša aktivitāte, kas darbojas pretēji aprites ekonomikas ieviešanas mērķiem jeb “do no significant harm” principam (Zero Waste Europe, 2021). Atkritumu dedzināšana tiešā veidā kavē aprites ekonomikas ieviešanu, augstākas pievienotās vērtības materiālu pārstrādes vietā šos resursus sadedzinot (UKWIN, 2020), tādējādi kavējot “Rīcības plāns pārejai uz aprites ekonomiku 2020-2027. gadam” realizāciju. Atkritumu dedzināšana var tikt piedāvāta kā risinājums pieaugošajam atkritumu daudzumam kilogramos gadā uz vienu iedzīvotāju, pilnībā ignorējot faktu, ka tā nerisina problēmas būtību - atkritumu rašanos, bet gan neproduktīvā veidā cenšas mazināt radītā atkritumu apjoma sekas.
Atkritumu dedzināšana nenoliedzami ir kaitīga apkārtējai videi un bioloģiskajai daudzveidībai, un, galu galā - cilvēkiem. Pēc vidējiem aprēķiniem viena tonna sadedzinātu atkritumu ģenerē ap 0,7-1,7 tonnām CO2 emisiju (GAIA, 2018), Pieņemot optimistiskāko scenāriju, plānotā atkritumu dedzinātava gadā radīs aptuveni 105 000 tonnas SEG emisiju. Pat vismūsdienīgākās dūmgāzu attīrīšanas tehnoloģijas (kas ir ārkārtīgi dārgas) nespēj nodrošināt novērst piesārņojumu, kas kopā ar izmešiem nonāk gaisā, augsnē un citviet koģenerācijas stacijas apkārtnē vairāku kilometru rādiusā. Atkritumu reģenerācijas iekārtās tiek mērīts un kontrolēts ierobežots piesārņojošo vielu klāsts, piemēram, hlora dioksīni un flurāni, turklāt mērījumi norisinās dedzinātavas standarta darbības laikā nevis nestandarta situācijās (uzsākšana, noslēgšana, negadījumi u.c.). Tāpat netiek mērītas tādas vielas, kā, piemēram, broma dioksīdi un perfluorētās un polifluorētās alkilvielas (PFASi).
Čehijā, Lietuvā un Spānijā 2021. gadā tika identificēts, ka vairāk nekā 75% no atkritumu dedzinātavu tuvumā dzīvojošo vistu izdētajām olām atrodams tāds dioksīnu līmenis, kas pārsniedz ES noteikto robežu kā ikdienas patēriņam drošu (Zero Waste Europe, 2022). Šādi pētījumi par atkritumu dedzinātavu radīto kaitējumu liek apšaubīt SIA “Vides resursu centrs” ietekmes uz vidi novērtējuma pieteikumā lasāmo teikumu “Netiek prognozētas emisijas augsnē”. Pieaugošas bažas vides organizāciju vidū ir arī par atkritumu dedzinātavu attīrītā gaisa patieso kvalitāti, uzsverot gaisā nonākušo aerosolveida ķīmisko vielu bīstamību un ilgtermiņa ietekmi uz cilvēku veselību (UKWIN, 2021).
Tēma, par kuru pagaidām vēl tiek runāts salīdzinoši reti, ir pelni, kas rodas pēc dedzināšanas procesa. Atkritumu dedzinātavu pelni sastāda ap 25%-30% no dedzināmā apjoma, un tie klasificējas kā bīstamie atkritumi, tādējādi ir jāaprok atsevišķā, tam piemērotā atkritumu poligonā. Tas rada situāciju, kurā atkritumu dedzināšana ne vien nerisina atkritumu noglabāšanas problēmu, bet arī rada papildu bīstamību ar toksisku pelnu nonākšanu vidē un gaisā (Pauls Konets, 2013). Svarīgi ir saprast arī tiešu korelāciju - atkritumu dedzināšanas ieviešana samazina iedzīvotāju atkritumu šķirošanas apjomus. Mazinās gan iedzīvotāju motivācija šķirot un samazināt savus radītos atkritumus, gan pašvaldības, kuras apkaimē izveidota atkritumu dedzinātava, var kļūt demotivētas veidot atkritumu šķirošanai labvēlīgu infrastruktūru, jo savāktie nešķirotie atkritumi tiek nogādāti dedzināšanai (UKWIN, 2020). Diemžēl atkritumu apjoms, kas ir derīgs un augstas kaloritātes, tātad - derīgs dedzināšanai, bieži vien ir tieši tas pats, kuru citā scenārijā būtu iespējams pārstrādāt (WIEGO, 2019).
Ir novērojams, ka pašvaldībās un valstīs, kurās ir attīstīta atkritumu dedzinātavu infrastruktūra, daļa no nepieciešamā atkritumu apjoma tiek importēta no citurienes, jo tas, gluži vienkārši, ir lētāk un finansiāli izdevīgāk dedzinātavas īpašniekiem (GAIA, 2020). Tas palielina kopējo atkritumu dedzinātavas ietekmi uz apkārtējo vidi, jo sadedzinām ne tikai savus, bet arī citur radītos atkritumus. Neskaidrības rada arī pieteikuma autoru centieni plānoto dedzinātavu definēt kā “klimatneitrālu koģenerācijas staciju”. Pieteikums nerada ne pārliecību, ne sapratni, kā tieši atkritumu dedzināšana šajā gadījumā tiks organizēta tādā veidā, ko varētu kaut attāli nosaukt par klimatneitrālu. Tāpat norādām, ka atkritumu sadedzināšanu nevar uzskatīt arī par energoneatkarību veicinošu aktivitāti, jo plastmasa, kas ir galvenā šādās iekārtās izmantotā izejviela, bieži vien tiek izgatavota no Krievijā iegūtām izejvielām - gāzes un naftas. Dedzinot šādus materiālus, mēs gan riskējam mazināt atjaunojamās enerģijas projektu ienākšanu elektroenerģijas tirgū (Zero Waste Europe, 2022), gan riskējam kļūt atkarīgi no citu valstu atkritumu importa, kas diskusijās par energoneatkarību šķiet aplami. Atkritumu reģenerācijas mērķis nav un nekad nav bijis atkritumu apsaimniekošana - tās pamatā ir enerģijas iegūšana. Attiecīgi ar projektu plānots nevis risināt atkritumu apglabāšanas jautājumus, bet gan radīt papildu elektroenerģijas un siltumenerģijas jaudas, kuru nepieciešamība šobrīd nav pamatota.
Ņemot vērā iepriekš minētos argumentus, aicinām pieņemt lēmumu par labu citām alternatīvām - projektiem, kas rada pozitīvu ietekmi virzībai uz aprites ekonomiku un klimatneitralitāti (piemēram, biogāzes koģenerācijas stacija). Svarīgi ir veikt izvērtējumu ne tikai šī projekta ietekmei uz vidi, bet arī tā ietekmi uz valsts ilgtermiņa plānošanas dokumentiem aprites ekonomikas un klimatneitralitātes jomās. Atkritumu reģenerācija ir noteikta kā otrs sliktākais risinājums atkritumu apsaimniekošanas hierarhijā, attiecīgi šāda projekta izveide varētu radīt ķēdes reakciju un negatīvu ietekmi uz atkritumu samazināšanas un pārstrādes, kā arī atjaunīgās enerģijas projektu attīstību. Neskaidrības, kādu ietekmi uz apkārtējo vidi un Latvijas iedzīvotāju labklājību un veselību šādas infrastruktūras būvniecība nesīs, ir pārāk daudz.
Rīgā, 2022. gada 29. novembrī
Biedrības “Zero Waste Latvija” valdes priekšsēdētāja Anna Doškina"

Komentáře


bottom of page