Diskusijas “Lielgabarīts: atkritums vai "pērle"?” secinājumi un ierosinājumi

Latvijas pilsētu un arī reģionu atkritumu punktos krājas mēbeļu un sadzīves tehnikas kalni jeb tā sauktie lielgabarīta atkritumi. Šīs lietas, kas to iepriekšējiem īpašniekiem vairs nav vajadzīgas, visbiežāk savu dzīvi beidz poligonā.


Pēdējos gados kopējais Latvijas iedzīvotāju radītais atkritumu daudzums turpina tikai augt: nu jau tie ir 478 kg gadā (2019), un tas ir par 60 kg vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Lielie atkritumi nerodas katru dienu, bet kad tie rodas, tie ir SMAGI. Nozīmīgi tas ir tāpēc, ka neviens īsti nesaprot, ko ar tiem darīt, kā utilizēt. Kaudzes krājas dzīvokļos un pagalmos, un tādējādi veido vidi, kurā nav patīkami dzīvot. Vēl vairāk, daļa no šīm lietām visticamāk būtu vēl lietojamas, ja vien būtu izdomāta sistēma un tās uzreiz nekļūtu par atkritumiem.


Patiešām, vai mēbelēm un sadzīves tehnikai vispār būtu jākļūst par atkritumiem?


Aprites ekonomika un dažādi ES kopīgie mērķi mūs aicina samazināt to atkritumu daudzumu, kas nonāk poligonā, tā vietā atjaunot, remontēt, pārstrādāt un laist no jauna apritē. Kāds ir mūsu vietējais plāns un kāds - kopīgais Eiropas redzējums šai smago atkritumu problēmai?


Biedrība Zero Waste Latvija ar Sabiedrības integrācijas fonda atbalstu (projekta nr. 2022.LV/NVOF/MAC/077/22) un Eiropas Komisijas pārstāvniecība Latvijā 13. oktobrī rīkoja diskusiju par lielgabarīta atkritumu problemātiku.


Diskusijā piedalījās:


- Mairita Lūse, Rīgas domes deputāte, Atkritumu samazināšanas un apsaimniekošanas darba grupas vadītāja;

- Liene Jākobsone, „Liepājas RAS” Vides inženiere;

- Dāvids Sīlis, “Mēbeļu Bode” vadītājs;

-Maija Kovāča, Siguldas novada pašvaldības Teritorijas attīstības pārvaldes Vides pārvaldības nodaļas vides speciāliste;

- Irēna Emīlia Švilpe, EK Pārstāvniecības Latvijā ekonomikas padomniece.


Diskusiju moderēja: Maija Krastiņa, Zero Waste Latvija komunikācijas vadītāja.


Diskusijas ieraksts pieejams šeit:


Diskusijas secinājumi un ierosinājumi

APRITES VEICINĀŠANA > valsts līmeņa risinājumi:

  • PVN samazināšana lietu labošanai, kas padarītu izdevīgāku labošanu un atkārtotu mēbeļu un citu priekšmetu tirgošanu;

  • ES LIFE projekta ietvaros, atkritumu apsaimniekotāju vadībā, top projekts par Labošanas centriem

  • Pārskatīt sociālā uzņēmuma modeli un atvieglot to administratīvo slogu, lai veicinātu ar apriti saistītu sociālo uzņēmumu attīstību


APRITES VEICINĀŠANA > pašvaldības līmeņa risinājumi:

  • Nodrošināt iedzīvotājiem skaidru un viegli pieejamu informāciju par dažādām aprites iespējam (Otrā elpa, Sarkanais, Andele Mandele, utt);

  • Topošajos reģionālajos atkritumu apsaimniekošanas plānos iekļaut ambiciozus aprites mērķus;

  • Pašvaldības iepirkumā ar atkritumu apsaimniekotāju, noteikt konkrētus un izmērāmus mērķus lietu un prasības apritei;

  • Veidot Atkritumu darba grupas, kurās tiek iesaistīti visas puses: pašvaldība, atkritumu apsaimniekotāji, namu apsaimniekotāji, policija, NVO un iedzīvotāji, kurās tiek izdiskutēti visi problemātiskie jautājumi;

  • veicināt NVO/ privāto-publisko partnerību: privātais bizness, nevalstiskās organizācijas un pašvaldība/valsts apvienojas, lai veidotu labdarības organizācijas, kurās varētu dot mēbelēm un tehnikai otro dzīvi. Šādām organizācijām būtu nepieciešamas dažādas atbalsta programmas vai, piemēram, bezmaksas telpas no pašvaldības. Iespējama sadarbība ar probācijas dienestu, dažādām organizācijām cilvēkiem ar invaliditāti u.c.. Pašvaldības nevar būt aprites veikalu īpašnieki, to aizliedz Konkurences padome.

  • Veidot “lietu bibliotēkas”, grāmatu skapjus, utml. risinājumus, kur iedzīvotāji var aizņemties dažādas lietas, tādējādi samazinot kopējo lietu patēriņu un atkritumu daudzumu. Piemērs - Gētes instiitūta Lietu bibliotēka: https://www.goethe.de/ins/lv/lv/kul/sup/bdd.html

  • Iesaistīt sociālo dienestu, palīdzot senioriem viegli un legāli atbrīvoties no lielgabarīta atkritumiem.


ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANA > valsts līmeņa risinājumi:

  • Rast risinājumu saplākšņa un koka atkritumu apsaimniekošanai, tai skaitā dedzināšanai.

  • Attīstīt ražotāja atbildības sistēmu, mudinot ražot ilgtspējīgus, salabojamus, pārstrādājamus produktus.

  • Attīstīt ražotāja atbildības sistēmu un veidot “nopērk - atved - atdod veco” modeli, kur iedzīvotājam ir iespēja piegādes laikā jaunu mēbeli “samainīt” pret veco, un ražotājam ir atbildība pareizi utilizēt vai nogādāt kādā labdarības iestādē veco mēbeli.

  • Izstrādāt specifiskas normas matračiem, aizliedzot ievest matračus, kuri satur konkrētus materiālus.

  • Izstrādāt gan normas, gan risinājumus arī ražotājiem, tirgotājiem uc uzņēmējiem savu produktu un mēbeļu nodošanai otreizējai apritei vai utilizācijai, ar mērķi novērst mazlietotu vai ekspozīcijas produktu nonākšanu poligonā.


ATKRITUMU APSAIMNIEKOŠANA > pašvaldības līmeņa risinājumi

  • Nodrošināt iedzīvotājiem skaidru un viegli pieejamu informāciju par dažādām utilizācijas iespējām; iedzīvotāji nezina, ko darīt un pie kā vērsties.

  • Iekļaut līgumā ar atkritumu apsaimniekotāju, ka ir jāpieņem konkrēts apjoms lielgabarīta “bez maksas”, tādejādi veicinot arī pareizu utilizāciju no iedzīvotāju puses. Maksa par izvesto lielgabarītu tādejādi tiktu iekļauta cenā par sadzīves atkritumiem, bet būtu psiholoģiski pieņemamāka iedzīvotājiem.

  • Rīkot ikgadējās akcijas, kas ļauj iedzīvotājiem atbrīvoties no liekā.

  • Veicināt atkritumu apsaimniekotāju sadarbību ar namu apsaimniekotājiem, lai novērstu krāšanās punktu veidošanos. Namu apsaimniekotāji ir atslēga iedzīvotāju sasniegšanai un vides sakopšanai.


CITI SECINĀJUMI UN IEROSINĀJUMI

  • Cena iedzīvotājiem ir (psiholoģiski) problemātiska, ja jāmaksā tieši par lielgabarīta izvešanu; vieglāk - ja cena “integrēta” vai slēpta kopējā sadzīves atkritumu cenā.

  • Ir nepieciešamība pēc “burkāna”: ērta pakalpojuma iedzīvotājiem, jo ir grūti atbrīvoties no lielgabarīta nonesot, aizvedot, utilizējot.

  • Kas ir “pērle”? Paaudžu un domāšanas maiņa attiecībā uz padomju laika lietām un mēbelēm veicinās to, ka arvien vairāk padomju laika mēbeles kļūs par vērtīgām un pieņemamām no jauna, ja vien būs izturējušas laika testu.

  • Tirgus: iedzīvotāji priecīgi izmantot lietotas lietas, pieprasījums pēc lietotam mēbelēm, lietām ir. Motivācija dažāda: lētāks resurss, dizains vai unikalitāte.

  • Citu valstu lielgabarīta apsaimniekošanas un aprites modeļi:

  • Beļģija un Francija: iespēja utilizēt bezmaksas konkrētu apjomu lielgabarīta, izliekot to uz ielas, iepriekš piesakot konkrētu savākšanas dienu un laiku. Labdarības vai otreizējās aprites veikali arī piedāvā mēbeles izvest bez maksas.

  • Zviedrija, Igaunija: iespēja bezmaksas aizvest lielgabarītu uz atkritumu laukumu bez maksas. Labdarības vai otreizējās aprites veikali arī piedāvā mēbeles izvest no dzīvokļa bez maksas.


ATVĒRTIE JAUTĀJUMI

  • Kadi varētu būt potenciālie “biznesa modeļi” aprites bodītei? Kur rast finansējumu? Kam tās būtu jāfinansē?

  • Kāpēc atkritumus, t. sk lielgabarītu, drīkst vākt tikai pašvaldības konkursā vinnējis atkritumu apsaimniekotājs? Šobrīd sistēma nestrādā; vai to nepieciešams to pārskatīt?

  • Kāpēc pašvaldība nevar būt atkritumu bodītes uzturētājs? Vai būtu jāpārskata normas, kas to aizliedz?


Problēma ir smaga, bet ir dažādi risinājumi. Svarīgākais ir tas, kurš un kad ko sāks risināt.



Projektu „Kapacitātes celšana vides interešu aizstāvības un aprites ekonomikas veicināšanā”

(nr. 2022.LV/NVOF/MAC/077/22) finansiāli atbalsta Sabiedrības integrācijas fonds no Kultūras

ministrijas piešķirtajiem Latvijas valsts budžeta līdzekļiem.”